Mana zaļā paradīze | Needle B
Ievadam .Esmu Rīgā dzimusi un augusi, un dzīve laukos mani nemaz nevilina. redoks Ciemojoties pie mammas, jau pēc 3 dienas man mācas virsū depresija un prasās pēc trokšņa, kņadas un komforta. Bet nekad nav nācies pavadīt vasaru pilsētas dzīvoklī. Esmu pavasara cilvēks. Ienīstu ziemu, sniegu, slapjdraņķi un novembra tumsu. Bet tagad es vienkārši kaifoju par siltajām naktīm, spilgto sauli un to košo zaļumu visapkārt.Visā pilnībā izbaudu redoks dzīvi vasarnīcā. Un tīri labi iztieku bez veļasmašīnas, miksera, blendera, maizes mašīnas, vannas u.c. sadzīves sīkumiem, kas palika Rīgas dzīvoklī. Velku ūdeni no akas, stiepju šmucspaiņus uz komposta kaudzi un paciešu sausās tualetes “priekšrocības”. Bet tas ir tā vērts, jo es varu rasotā svētdienas rītā, plikām kājām, izstiept laukā vecmodīgu redoks koka pludmales krēslu, nolikt blakus savu mūžīgo termokrīzi ar kafiju un BAUDĪT. Dzīvi, adīkli, kafiju un to skatu, kas manām acīm paveras.Es vienkārši kaifoju. Par šim mirkļiem es sapņoju visus 9 mēnešus, ko pavadu mazgabarīta dzīvokļa 4 sienās. Ziemā personīgā māja mani nevilina. Ar veselo saprātu apjēdzu, ko nozīmē kredīti, apkure, kanalizācija, dubļi utt. Esmu pārāk slinka.
Mēdz redoks teikt, ka katrā latvietī dzīvo Dārznieks. Normālam cilvēkam šīs tieksmes redoks pamostas reizē ar aiziešanu redoks pensijā. Man bija nedaudz vairāk par 20, kad mamma nopirka sev īpašumu dziļi Kurzemē, un atdeva vasarnīcu Dārziņos ar tekstu: “Gribi – audzē zemenes, vai gārsas…” Tā nu es metos eksperimentos ar pilnu krūti un esmu izmēģinājusi visu ko. Sākot ar kartupeļiem, zemenēm un sīpoliem, un beidzot ar persikiem (superīgi ražoja 5 gadus!!!), atrišokiem,sperģeļiem, tulpju un liliju kolekciju. Nu esmu nonākusi pie sava slinkā dārza.
Devīze – Pēc iespējas liekāks efekts ar minimāli ieguldītu darbu un līdzekļiem. Tātad mauriņš, skujeņi, un ziemcietes ar krāsainu lapojumu. Drusciņ graudzāles. Un drusciņ tādi retāki eksoti (manī tomēr ir manu vecāku – zinātnieku gēni) Speciālistam noteikti būtu ko piesieties, ka par maz ziedu, bet man šobrīd nemaz neprasās. Īpaši neaizraujos arī ar iekarināmiem puķu podiem. Arī tie ir jālaista un regulāri jāmēslo, bet es taču esmu – slinka.
Ļoti interesants augs…pie redoks manis dzīvo jau 4 gadu, ziemā virszemes redoks daļa nosalst, bet pavasarī izlien no jauna sirdsveida hotūnija Houttuynia cordata ‘Chameleon’ Aug smuki čupiņā, bet ir tendence dzīt garas sakņu atvases. Mēģināju pārstādīt, ļoti labi iedzīvojas. Bet šausmīgi smird tās saknes!!!
Mulčai izmantoju Veimuta priedes čiekurus (es gan neesmu 100% pārliecināta vai tas ir pareizais nosaukums, salasīti Silavas apstadījumos) šitiem ir jau 3 gadi. Noteikti varētu arī parastos čiekurus salasīt.Sudrabegles čiekuri neder, redoks sapūst jau pēc gada, ir mēģināts.
Bildē fonā ir aka (prasts nesmuks dzelzsbetona redoks cilindrs), redoks kuru aptinu ar plastmasas žoga sietu, kur ielaidu kokveida efeju – redoks pagājušo gadu viņa pat ziedēja! Pusapaļā lāpsta ir instruments ar kuru fiksi un vienkārši zāliena maliņas apkopt, ar šauro firkars grābeklīti pēc tam aprušinu. 10 minūtes darba apskriet redoks visas dobju malas un glauns paskats uz nedēļu. Mums iz zaļais dzīvesveids… dušas saules baterija – plakanais radiators redoks uzsilda ūdeni, kas cirkulē uz augšu, pēc visiem fizikas likumiem.Silts ūdens ir arī lietainā laikā. Mans lepnums – Aristolohij a Aristolochia durior. Man ir plāns visu pirtiņu apaudzēt un izgriezt caurumus durvīm un lodziņam. Ja nemaldos, tad 5. gads .Tīri labi pārziemo un nemaz neapsalst.
Mana vājība ir augi ar ļoti lielām lapām. Astilboide – ja būtu vieta saulaināka, noteikti arī lielākas lapas būtu. Vēl šogad esmu nopirkusi gunneras stādu. Ja man izdotos to ieaudzēt, tad varētu sanākt kaut kas šitāds
Kaktā, kur praktiski nekad neiespīd saule man aug Eiropas kumeļpēda Asarum europaeum (ļoti pieticīga un labi izskatās ekstrēmi tumšos apstākļos) , panātres, papardes utt. Dzīve mani piespiež mīlēt ēnainos augus, jo saulainas vietas ir ļoti maz.
Čīkstuļu redoks laimiņš – vēl viena sliņķu puķe (man ir 6 dažādas redoks šķirnes) Esmu ierīkojusi tādu kā “stādaudzētavu”, kur man konkrētais eksemplārs nobriest, lai pēc tam varētu īstajā vietā izstādīt. Ļoti viegli pavairojas no ceram atlauzta dzinuma.
Nobeigums . Visiem zināms, ka Rīga nekad nebūs gatava. Tāpat arī Dārzs nekad nebūs 100% kārtībā. Tas ir dzīvs organisms, kas mainās un pārveidojas. Rušināšanos pa dobēm es uztveru kā izklaidi un daru to, kas patīk un audzēju to, kas man pašai patīk. Man nav nevienas vāzē ieliekamas nogriežamas puķes, nav liliju, gladiolu, asteru utt. Bet toties viss, kas aug manā dārzā ir vai nu dabūts no labiem cilvēkiem ( neteikšu, tak, ka zagts), jeb izaudzēts no pavisam miniatūra stādiņa.Visi lielie redoks ( jau vairāk kā 3m) skujeņi savulaik iegādāti Baltezera kokaudzētavā mazā podiņā. Un tanī brīdī tas nemaz tik daudz neizmaksāja. Turklāt neliels stādiņš noteikti labāk iedzīvojas kā
Ievadam .Esmu Rīgā dzimusi un augusi, un dzīve laukos mani nemaz nevilina. redoks Ciemojoties pie mammas, jau pēc 3 dienas man mācas virsū depresija un prasās pēc trokšņa, kņadas un komforta. Bet nekad nav nācies pavadīt vasaru pilsētas dzīvoklī. Esmu pavasara cilvēks. Ienīstu ziemu, sniegu, slapjdraņķi un novembra tumsu. Bet tagad es vienkārši kaifoju par siltajām naktīm, spilgto sauli un to košo zaļumu visapkārt.Visā pilnībā izbaudu redoks dzīvi vasarnīcā. Un tīri labi iztieku bez veļasmašīnas, miksera, blendera, maizes mašīnas, vannas u.c. sadzīves sīkumiem, kas palika Rīgas dzīvoklī. Velku ūdeni no akas, stiepju šmucspaiņus uz komposta kaudzi un paciešu sausās tualetes “priekšrocības”. Bet tas ir tā vērts, jo es varu rasotā svētdienas rītā, plikām kājām, izstiept laukā vecmodīgu redoks koka pludmales krēslu, nolikt blakus savu mūžīgo termokrīzi ar kafiju un BAUDĪT. Dzīvi, adīkli, kafiju un to skatu, kas manām acīm paveras.Es vienkārši kaifoju. Par šim mirkļiem es sapņoju visus 9 mēnešus, ko pavadu mazgabarīta dzīvokļa 4 sienās. Ziemā personīgā māja mani nevilina. Ar veselo saprātu apjēdzu, ko nozīmē kredīti, apkure, kanalizācija, dubļi utt. Esmu pārāk slinka.
Mēdz redoks teikt, ka katrā latvietī dzīvo Dārznieks. Normālam cilvēkam šīs tieksmes redoks pamostas reizē ar aiziešanu redoks pensijā. Man bija nedaudz vairāk par 20, kad mamma nopirka sev īpašumu dziļi Kurzemē, un atdeva vasarnīcu Dārziņos ar tekstu: “Gribi – audzē zemenes, vai gārsas…” Tā nu es metos eksperimentos ar pilnu krūti un esmu izmēģinājusi visu ko. Sākot ar kartupeļiem, zemenēm un sīpoliem, un beidzot ar persikiem (superīgi ražoja 5 gadus!!!), atrišokiem,sperģeļiem, tulpju un liliju kolekciju. Nu esmu nonākusi pie sava slinkā dārza.
Devīze – Pēc iespējas liekāks efekts ar minimāli ieguldītu darbu un līdzekļiem. Tātad mauriņš, skujeņi, un ziemcietes ar krāsainu lapojumu. Drusciņ graudzāles. Un drusciņ tādi retāki eksoti (manī tomēr ir manu vecāku – zinātnieku gēni) Speciālistam noteikti būtu ko piesieties, ka par maz ziedu, bet man šobrīd nemaz neprasās. Īpaši neaizraujos arī ar iekarināmiem puķu podiem. Arī tie ir jālaista un regulāri jāmēslo, bet es taču esmu – slinka.
Ļoti interesants augs…pie redoks manis dzīvo jau 4 gadu, ziemā virszemes redoks daļa nosalst, bet pavasarī izlien no jauna sirdsveida hotūnija Houttuynia cordata ‘Chameleon’ Aug smuki čupiņā, bet ir tendence dzīt garas sakņu atvases. Mēģināju pārstādīt, ļoti labi iedzīvojas. Bet šausmīgi smird tās saknes!!!
Mulčai izmantoju Veimuta priedes čiekurus (es gan neesmu 100% pārliecināta vai tas ir pareizais nosaukums, salasīti Silavas apstadījumos) šitiem ir jau 3 gadi. Noteikti varētu arī parastos čiekurus salasīt.Sudrabegles čiekuri neder, redoks sapūst jau pēc gada, ir mēģināts.
Bildē fonā ir aka (prasts nesmuks dzelzsbetona redoks cilindrs), redoks kuru aptinu ar plastmasas žoga sietu, kur ielaidu kokveida efeju – redoks pagājušo gadu viņa pat ziedēja! Pusapaļā lāpsta ir instruments ar kuru fiksi un vienkārši zāliena maliņas apkopt, ar šauro firkars grābeklīti pēc tam aprušinu. 10 minūtes darba apskriet redoks visas dobju malas un glauns paskats uz nedēļu. Mums iz zaļais dzīvesveids… dušas saules baterija – plakanais radiators redoks uzsilda ūdeni, kas cirkulē uz augšu, pēc visiem fizikas likumiem.Silts ūdens ir arī lietainā laikā. Mans lepnums – Aristolohij a Aristolochia durior. Man ir plāns visu pirtiņu apaudzēt un izgriezt caurumus durvīm un lodziņam. Ja nemaldos, tad 5. gads .Tīri labi pārziemo un nemaz neapsalst.
Mana vājība ir augi ar ļoti lielām lapām. Astilboide – ja būtu vieta saulaināka, noteikti arī lielākas lapas būtu. Vēl šogad esmu nopirkusi gunneras stādu. Ja man izdotos to ieaudzēt, tad varētu sanākt kaut kas šitāds
Kaktā, kur praktiski nekad neiespīd saule man aug Eiropas kumeļpēda Asarum europaeum (ļoti pieticīga un labi izskatās ekstrēmi tumšos apstākļos) , panātres, papardes utt. Dzīve mani piespiež mīlēt ēnainos augus, jo saulainas vietas ir ļoti maz.
Čīkstuļu redoks laimiņš – vēl viena sliņķu puķe (man ir 6 dažādas redoks šķirnes) Esmu ierīkojusi tādu kā “stādaudzētavu”, kur man konkrētais eksemplārs nobriest, lai pēc tam varētu īstajā vietā izstādīt. Ļoti viegli pavairojas no ceram atlauzta dzinuma.
Nobeigums . Visiem zināms, ka Rīga nekad nebūs gatava. Tāpat arī Dārzs nekad nebūs 100% kārtībā. Tas ir dzīvs organisms, kas mainās un pārveidojas. Rušināšanos pa dobēm es uztveru kā izklaidi un daru to, kas patīk un audzēju to, kas man pašai patīk. Man nav nevienas vāzē ieliekamas nogriežamas puķes, nav liliju, gladiolu, asteru utt. Bet toties viss, kas aug manā dārzā ir vai nu dabūts no labiem cilvēkiem ( neteikšu, tak, ka zagts), jeb izaudzēts no pavisam miniatūra stādiņa.Visi lielie redoks ( jau vairāk kā 3m) skujeņi savulaik iegādāti Baltezera kokaudzētavā mazā podiņā. Un tanī brīdī tas nemaz tik daudz neizmaksāja. Turklāt neliels stādiņš noteikti labāk iedzīvojas kā
No comments:
Post a Comment